Umberto Eko ar domubiedriem izdevis kaut kādu grāmatiņu par grāmatām “Neceri tikt vaļā no grāmatām!”. Lūk, rakstiņš Delfos
Pietiek ar šo citātu, lai saprastu, ka vecie kraķi neko nesajēdz no digitālā progresa. Te redzams, kā viņi mēģina ciparu pielietot tādā pašā veidā, kā laikmetā pirms tā. Proti, piesaista informāciju fiziskiem nesējiem. Tas ir absurdi, jo mēs no tā taču kā reiz mēģinām aiziet. Tas, kas šim paziņam bija jādara — jau laikus jāpārkopē dati uz cieto disku, kad tie kļuva pieejami ar lielu ietilpību. Un tad nepārtraukti jākopē uz jauniem diskiem pie katra apgreida, bet bekaps jāglabā ārējā iekārtā. Bet, ja viņam negribas tērēt tam laiku (kas ir saprotami un pareizi), viņa rīcībā šobrīd ir kalniem tiešsaistes servisu sinhronizācijai un glabāšanai. Agrāk to nebija, bet ir taču jāsaprot, ka šobrīd ir pārejas periods, turklāt pēc vecajiem mērogiem tas noris zibenīgi – pāreja no ādas manuskriptiem un papirusiem uz papīru aizņēma daudz vairāk laika.
Turklāt citāts par to, ka vecos datus ir sarežģīti nolasīt, nav diez ko taisnīgs. Jebkurš mūsdienu diskdzinis lasa vecos CD-ROM. Flopiku atrast ir grūtāk, bet pagaidām vēl iespējams. Kas attiecas uz datu formātiem – neviens nespiež izmantot proprietāros. Standarta teksta failu UTF-8 vai Unicode kodējumā varēs izlasīt vēl simtiem gadu. Ar bildēm ir sarežģītāk, taču diez vai tuvākajās desmitgadēs izzudīs bmp, jpg un png, par laimi, tie jau sen ir de facto standarti. Ar video ir vissliktāk, bet te atkal jāpielieto maksimāli standarta līdzekļi – MPEG 1/2/3/4. Bet par video varam arī nerunāt, jo parastās grāmatās tā vispār nevar būt.
Fizisko nesēju mīļotājiem vēl patīk spriedelēt par cipara efemērumu un datu pazaudēšanas vieglumu. Problēma pastāv, nestrīdos. Taču līdzīgas problēmas bija arī ar vecajiem nesējiem: grāmata var sapūt, to var sagrauzt peles, tā var nodegt, mazums kas vēl.
Atkal dīvaina loģika: būdams “bibliofils”, viņš pieķeras fiziskajam nesējam. Skaidrs, ka šāds nesējs viņam pārāk iemieso pašu saturu, gan pieraduma dēļ, gan cilvēka smadzeņu uzbūves dēļ, kam padod tik kaut ko reālu. Bet kāpēc savādību, pat ja tās blakusefekts nestu labumu, izstādīt kā tikumu? Es, lūk, zinu elektroniskos “pļuškinus”, kuri tieši tāpat kolekcionē darbus digitālā formātā, un viņiem tas tieši tāpat būtu saglabājies. Vislabākais un pareizākais variants – tas ir, kad digitālo rīku lietošana ir tik vienkārša un ērta, ka viss pats uzticami saglabājas un kontentu pēc tam ir viegli atjaunot. Uz to arī viss iet.
P.S. Es neaplūkoju globālas kataklizmas gadījumus – tas ir atsevišķs jautājums, un ar to arī nodarbojas, taču tas iziet ārpus šī posta rāmjiem.
P.P.S. Pilnīgi iespējams, ka pati grāmata nav tik kategoriska un musinoša kā šie citāti, bet vienalga.